Grāmata- Hāleds Hoseinī „Tūkstoš sauļu mirdzums”

5 
 Parasti bestsellerus izvēlos lasīt tikai tad, kad lielākā ažiotāža ap tiem ir norimusi. Par šo grāmatu biju dzirdējusi ļoti labas atsauksmes, bet likās, ka tā būs kaut kas vampīrkrēslas vai pūķu meitenes stilā, jo bieži vien sabiedrībā ar terminu „laba literatūra” apzīmē šāda tipa grāmatas. Reti kad mani ieinteresē „populārā literatūra”, bet šī grāmata pavisam noteikti ir vienreizēja. Izlasot šo grāmatu, sapratu, ka tās popularitāte ir pelnīta un autora darbs nenovērtējams.


Sižets
   Romānā stāstīts par dzīvi Afganistānā sākot no vairākiem desmitiem gadu atpakaļ līdz pat 2003. gadam. Galvenās varones ir divas sievietes- Marjama un Leila. Abas sievietes dzīvē ir daudz ko pārcietušas, tāpat kā gandrīz ikviens Afganistānas iedzīvotājs, viņas ir piedzīvojušas tuvu cilvēku nāvi, bēdas un zaudējumus. Leila un Marjama satiekas diezgan spiedīgos apstākļos, no sākuma abas ir gandrīz vai ienaidnieces. Šajā laikā Afganistānā valda karš un juceklis, sieviešu tiesības ir pilnībā ierobežotas- viņas nedrīkst pamest māju bez vīrieša pavadības, nedrīkst strādāt algotu darbu, nedrīkst iegūt izglītību utt. Ierobežota gan ir lielākā sabiedrības daļa, bet visvairāk nākas ciest sievietēm. Iespējams, ka tieši tas ir par iemeslu tam, kādēļ abas sievietes kļūst ļoti tuvas, viena otrai ir kā labākā draudzene, uzticības persona, viņas ir kā māte un meita.
 
Manas domas
   Pēc grāmatas „Pūķa ķērājs” panākumiem Hoseinī saprata, ka ar daiļliteratūru ir iespējams piesaistīt cilvēku uzmanību nopietnām problēmām. Ar grāmatu „Tūkstoš sauļu mirdzums” autors bija centies parādīt pasaulei, kā dzīvo afgāņu sievietes, ko tām nākas pārciest ik dienu. Esmu pilnībā pārliecināta, ka viņam tas ir izdevies, iespējams, pat lielākā mērā nekā bija plānots. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas, lasītājs vairāk uzzinās par afgāņu kultūru, politiku, ticību un citām lietām. Domāju, ka šī grāmata nevar atstāt vienaldzīgu nevienu lasītāju.
   Grāmata ir ļoti smaga un tieša, domāju, ka liela daļa attīstīto pasaules valstu iedzīvotāju pat nevar iedomāties, kā dzīvo cilvēki citviet pasaulē. Patiesībā mūsu sabiedrība ir diezgan aprobežota, ikdienā mēs uztraucamies par dažādiem sīkumiem, žēlojamies par visu. Tomēr ir ļoti daudz cilvēku, kas būtu laimīgi, ja varētu būt mūsu vietā, cilvēki, kas nenojauš, kas ir brīvība un kā ir dzīvot bez ierobežojumiem.
   Grāmatā tiek apskatītas ļoti daudzas tēmas. Varētu pat teikt, ka tajā ir ne tikai vēstījums par Afganistānas iedzīvotājiem, bet par dzīvi kopumā. Tā liek domāt par cilvēku prioritātēm, par piedošanu un nožēlu, par ticību un paļāvību, par mērķu sasniegšanu un upurēšanu. Patiesībā grāmatā iekļautas visas svarīgākās dzīves tēmas.
   „Tūkstoš sauļu mirdzums” ir ļoti piesātināts ar dažādiem notikumiem. Brīdī, kad lasītājs cer, ka nu jau viss būs labi, notiek kaut kas vēl ļaunāks . Grāmata ir ļoti skarba un tik pat skarba ir dzīve Afganistānā. Domāju, ka grāmatā nav attēlots tas ļaunākais scenārijs, noteikti ir cilvēki, kam klājas grūtāk nekā grāmatā minētajiem varoņiem. Es un citi manas paaudzes cilvēki nevar pat iedomāties, kas ir īsts karš, tāds, ka tu nejūties droši pat savās mājās, bumbu sprādzieni un šaudīšanās ir ikdienišķas lietas, līķi uz ielām ir tikai nieks. Un kā gan mēs to varētu iedomāties?
   Pēc šīs grāmatas izlasīšanas manī ir radušās ļoti daudz pārdomu, radušās skumjas un līdzjūtība cilvēkiem, kam neklājas tik labi kā man. Vienmēr esmu novērtējusi savu ģimeni un to, kas man dots, un tagad esmu vēl vairāk pateicīga, ka man ir mīloši radi un draugi, ka varu darīt to, ko vēlos. „Tūkstoš sauļu mirdzums” ir atstājis nelielu skumju devu manī, pārdomas par dzīvi, līdzjūtību cilvēkiem un cerību par to, ka iespējams kādreiz iestāsies brīdis, kad pasaulē vairs nebūs tādu karu un netaisnību, par kurām raksta Hoseinī.
   Tagad, kad esmu nonākusi pie grāmatas vērtēšanas, saprotu, ka atzīmju došanā esmu diezgan skopa. Tā kā „Būdai” ieliku 8,5 punktus, šai grāmatai piešķiru 9 no 10 punktiem. Bet grāmata patiešām ir izcila un iesaku to izlasīt ikvienam cilvēkam tādā brīdī, kad neesi pārāk noguris no dzīves un vari paciest arī citu cilvēku bēdu stāstus.

4 komentāri

  1. Domājot par sevi mēs bieži aizmirstam kā klājās citviet cilvēkiem! Ir labi ja ir tādas grāmatas kā šī , kur var rast tādu kā apskaidrību par to kā notiek otrā pasaules malā, par kuru neviens neko daudz nestāsta. Daudzi parasti smejās ka skaistumkonkursos( varbūt nav labs piemērs) dalībnieces saka, ka vēlētos pasaulē mieru. Bet tas īstenībā arī ir vajadzīgs, jo tik tiešām kā tu minēji, mēs varam dzīvot un sūkstīties par kaut kādiem sīkumiem, citur cilvēki sapņo, ka kādu dienu pienāks tāds brīdis, ka karš beigsies un viņi varēs apskaut savu mīļos, ja kāds no viņiem vēl ir dzīvs.

  2. Pareizi pateici.🙂 Un patiesībā, brīžos, kad mums klājas grūti, izlasot šāda veida grāmatu, saprotam, cik tomēr esam laimīgi. Tā ka- pat skumjas grāmatas var iedvesmot!

  3. Man "Pūķa ķērājs" tomēr vairāk paķēra, bet arī šī bija ļoti baudāma grāmata. Un tiešām pēc šīm grāmatām ir sajūta, ka dzīvoju labākajā pasaules valstī un mūsu sīkās rūpes ir tāds nieks vien.

  4. Es neesmu lasījusi "Pūķa ķērāju", drīzumā gribu to izdarīt, bet pašlaik neesmu gatava vēl vienai Hoseinī grāmatai.Jā, šī grāmata daudz ko liek saprast un novērtēt.

Komentēt rakstu

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s