Grāmata- Svetlana Aleksijeviča „Černobiļa. Lūgšana”

29
„1986. gada 26. aprīlī pulksten vienos 23 minūtēs 58 sekundēs sprādzienu sērija izpostīja Černobiļas AES reaktoru un ceturtā energobloka ēku, kas atradās netālu no Baltkrievijas robežas. Černobiļas katastrofa kļuva par XX gadsimta lielāko tehnoloģisko katastrofu.
Mazajai Baltkrievijai tā bija nacionāla nelaime, kaut gan pašiem baltkrieviem nav nevienas atomelektrostacijas. Pēc Černobiļas katastrofas valsts zaudēja 485 sādžas un ciematus, no tiem 70 uz mūžīgiem laikiem aprakti zemē. Šodien katrs piektais dzīvo saindētajā teritorijā — 2,1 miljons cilvēku, to vidū 700 tūkstoši bērnu. Valstī katru gadu palielinās to cilvēku skaits, kas slimo ar vēzi, nervu darbības un psihes traucējumiem, garīgu atpalicību un ģenētiskām mutācijām, katrs piektais baltkrievs dzīvo saindētajā teritorijā, radiācija ieņem galveno vietu starp demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās faktoriem..”


Černobiļas katastrofa. Tik daudz neatklātas (un neizpaustas) informācijas slēpjas zem šiem vārdiem. Par to, kas īsti notika un cik lielā mērā šī katastrofa ietekmē nākamās cilvēku paaudzes, tiek spriests vēl joprojām. Bet šoreiz runa nebūs par sausiem faktiem un to pierādījumiem, šoreiz stāsts būs pavisam cits. Grāmata „Černobiļa. Lūgšana” palīdz iepazīt šo lielo traģēdiju nevis ar vārdu, bet sajūtu palīdzību.

 

Kurš gan cits labāk varētu sniegt informāciju par cilvēku, kurš pats piedzīvojis notikumu vai tā sekas? Ir iespējams „sagrozīt” informāciju medijos, sniegt maldīgu priekšstatu pasaulei, bet atmiņas un emocijas izdzēst nav iespējams. Svetlana Aleksijeviča ir tikusies ar daudziem cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši un pārdzīvojuši šo nelaimi. Šo cilvēku stāsti ir apkopoti grāmatā „Černobiļa. Lūgšana”. Grāmatā iepazīsiet dažādus cilvēkus, dažādus dzīvesstāstus. Protams, tikpat dažādi ir iemesli, kādēļ viņi ir piekrituši intervijai. Citi vēlas „izkratīt” sirdi, citi- dalīties savos pārdzīvojumos, vēl citi grib informēt pasauli par to, ko pārējie noklusē.
 
No grāmatas nevajag gaidīt dziļu katastrofas notikumu izklāstu. Ar to varat iepazīties pirms grāmatas lasīšanas. Protams, arī šajā grāmatā ik pa laikam tiek pieminēti fakti, bet pārsvarā tās ir cilvēku atmiņas, pārdomas un emocijas. Tas, kā autore ir izkārtojusi šos dažādos stāstus, palīdz labāk uztvert lasīto. No šīs grāmatas noteikti var uzzināt kaut ko jaunu un vienaldzīgu tai nevajadzētu atstāt nevienu.
Jā, šoreiz bloga ieraksts ir samērā īss, par šo tēmu varētu runāt daudz, bet liekas, ka tas nav nepieciešams. Šo grāmatu noteikti iesaku izlasīt ikvienam, kam interesē patiesi stāsti, tiem, kuri interesējas par cilvēku likteņiem un pārdzīvojumiem. Lai gan šie cilvēki ir piedzīvojuši daudz traģisku un negatīvu lietu, viņi spēj pasmieties par sevi un par Černobiļas nelaimi. Šeit daži joki un anekdotes no šīs nopietnās un skumjās grāmatas:
*„Cik ir septiņreiz septiņi? Atbilde- To jau katrs černobilietis var saskaitīt uz pirkstiem.”
*„Holandiete tirgū pārdod lielus sarkanus ābolus. Sauc pircējiem: „Pērciet ābolus! Černobiļas āboli!” Kāds viņai iesaka: „Tantiņ, nesaki, ka tie no Černobiļas. Neviens nepirks.” – „Tā nesakiet! Pērk gan! Kāds pērk sievasmātei, cits- priekšniekam!””
*„Aiz kalniņa traktors rūc, kalniņā deg reaktors, ja tie zviedri nepateiktu, traktorists vēl šodien artu.”
*„Lapsa redz- pa mežu veļas Rausītis. „Rausīt, uz kurieni tu velies?” – „Es neesmu Rausītis, esmu ezītis no Černobiļas.””
 
Vērtējums- 9/10

Komentēt rakstu

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s