Grāmata- Haruki Murakami „Skarbā brīnumzeme un pasaules gals”

35
Kad tev sāk šķist, ka dzīve ir pārāk vienmuļa, paņem rokās kādu Murakami grāmatu un piedzīvojums var sākties! Jau vairakkārt blogā esmu minējusi, ka man ļoti patīk Murakami darbi, apbrīnoju šo lielisko japāņu rakstnieku par viņa meistarību. Šis ir kārtējais Murakami romāns, kurš ierauj lasītāju pavisam citā, mums nepazīstamā pasaulē,  liek noticēt brīnumam un pārdomāt savu dzīvi.


Par sižetu neko daudz priekšā neteikšu. Darbs ir sadalīts 40 nodaļās un tajā paralēli mijās divi dažādi stāstījumi. Nodaļas „Skarbā brīnumzeme” un „Pasaules gals” secīgi seko viena otrai. Katra no tām ietver atšķirīgas pasaules, katrā ir savi galvenie varoņi, bet tomēr šīm abām pasaulēm ir kaut kas kopīgs. Kas tieši? To lasītājam nāksies atklāt pašam. „Skarbajā brīnumzemē” stāstīts par skaitļotāju, kas nodarbojas ar informācijas kodēšanu. Kā vairumā Murakami darbu, arī šīs grāmatas varonis ir trīsdesmit gadu robežu sasniedzis vientuļnieks, kurš visu mūžu pavadījis samērā mierīgi, bet pēkšņi viņam nākas saskarties ar kaut ko neticamu un pārdabisku. Stāsts, kas norisinās „Pasaules galā” ir daudz nereālāks. Galvenais varonis nonāk dīvainā pilsētā, no kuras nav iespējams izkļūt. Ienākot šajā pilsētā, cilvēks ir piekritis tam, ka nāksies zaudēt savu ēnu. Līdz ar ēnas zaudēšanu, jāzaudē sava pagātne un jāaizmirst tas, kas noticis ārpus pilsētas, var teikt, ka cilvēks pazaudē pats sevi.
 
Salīdzinot ar citiem Murakami darbiem, šis man likās diezgan mierīgs. Sižets gan ir spraigs un sarežģīts, bet viss tiek risināts mierīgi un nesteidzīgi. Fonā varētu skanēt regejs, kas pastiprinātu grāmatas noskaņu. Haruki Murakami prot spēlēties ar vārdiem. Grāmatā atrodamas īstas pērles- gan domu graudi, gan lieliski salīdzinājumi. Šeit daži no tiem:
 

“Brīvā diena vēl bija palikusi neskarta kā Ziemassvētku rausis.”

“Sanāk, ka pasaule bez ,mīlestības ir kā vējš, kas brāžas aiz loga. Tam nevar ne pieskarties, ne sajust tā smaržu.”

“Ja domu pamet pusceļā, tad daudz labāk ir nedomāt vispār.”

“Es gulēju, valstīdamies pa bezdibenīgu tumsu kā tuncis okeānā.”

“No miega bada seja bija uztūkusi kā lēta siera kūka.”

Man likās, ka Murakami abus galveno varoņus palaidis pašplūsmā, šķiet, ka šie varoņi dzīvo īstu dzīvi ārpus grāmatas vākiem. Uz grāmatas vāciņa teikts, ka „šis ir noslēpumainākais un mistiskākais Haruki Murakami darbs”, bet es tam gruži nepiekrītu. Salīdzinājumā ar citiem romāniem, šajā pats Murakami lasītājam daudz ko pasaka priekšā. Piemēram, pēc „Kafka liedegā” izlasīšanas, man vēl ilgi nācās prātot par dažiem notikumiem. „Skarbā brīnumzeme un pasaules gals” man likās vieglāk izprotama.
 
Lai arī darbs manī izraisīja nelielas skumjas un lielas pārdomas, tas man ļoti, ļoti patika. „Skarbā brīnumzeme un pasaules gals” ir kārtējais Haruki Murakami meistardarbs, kurš ir diezgan atšķirīgs no citiem murakami romāniem, tomēr tajā var atrast daudzas lietas, kas raksturīgas tikai šim rakstniekam.
 
Vērtējums- 10/10

3 komentāri

  1. Murakami izdoma man sāk likties pilnīgi nenormāla. Labā nozīmē😀 Labprāt izlasītu Pasaules galu, izklausās interesants stāsts🙂

  2. Ar Murakami laikam ir tā- jo nenormālāk, jo labāk.😀

  3. Uz doto mirkli neesmu lasījusi nevienu Murakami darbu, bet mana draudzene ir, viņa ir sajūsmā. Šķiet, šis ir vēl viens iemesls, kādēļ būtu jāsakŗaj nauda priekš eReadera🙂

Komentēt rakstu

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s