Grāmata- Stefans Cveigs „Marija Stjuarte”

44Zvaigzne ABC, 2010, 352 lpp.

Domāju, ka daudziem Stefans Cveigs papildus komentārus neprasa, bet tā nu bija sanācis, ka nevienu no viņa darbiem nebiju lasījusi. Tā kā plānā bija Dailes teātra izrādes „Marija Stjuarte” apmeklējums, tad izvēlējos par labu šim darbam. Ja būtu jāmin pasaules stiprākās un ietekmīgākās sievietes, tad Marija Stjuarte noteikti būtu viena no viņām. Bieži apspriesta, bieži kritizēta, ļoti mīlēta, sieviete, kuru par paraugu uzskata arī mūsdienās.


Zināmā mērā Mariju Stjurati varētu uzskatīti par īstu veiksminieci jau no pašas pirmās dzīves dienas. Vēl nepaiet pat nedēļa, kad mirst Marijas tēvs, atstājot Skotijas troni savai meitai. Būt par karalieni jau no pirmajām dzīves dienām varētu būt aizraujoši, vai ne? Bet cik gan daudz atbildības tas nes! Marija ātri ir spiesta kļūt pieaugusi, viņai nākas apprecēties ļoti agri, kļūstot arī par Francijas karalieni. Tomēr šo titulu Stjuarte nenes ilgi. Marija Stjuarte ir ne tikai bijusī Francijas karaliene, esošā Skotijas karaliene, bet viņa ir viena no Anglija troņa pretendentēm. Tomēr šo troni ieņem Elizabete, kļūstot par Marijas sāncensi visa mūža garumā. Varbūt Elizabeti varētu vainot Marijas Stjuartes nāvē, bet varbūt vainīga ir pati Marija? To lasītājs noteikti izdomās pats pēc šīs grāmatas izlasīšanas.

„Marija Stjuarte” ir vēsturisks romāns, kuru varētu uzskatīt par diezgan precīzu vēsturisko notikumu atainojumu. Autors lasītājam atstāsta notikumus no Marijas piedzimšanas līdz pat viņas nāvei, parādot arī to, kas notika pēc tam. Cveigs ieņem tādu kā neitrālā stāstnieka lomu, iepazīstinot lasītāju ar faktiem un liekot viņam pašam ieņemt savu nostāju šajos notikumos. Protams, lielākoties gan varam nojaust, kāds ir autora viedoklis katrā situācijā.

Runājot par pašu Mariju Stjuarti, man viņa šķiet ļoti neizprotama personība. Marija ir stipra sieviete, bet kā jau visiem, arī viņai bija savas vājās vietas. Neapšaubāmi par vienu no interesantākajiem notikumiem Marijas dzīvē varētu uzskatīt viņas attiecības ar “māsu” Elizabeti. Sacensība starp abām valda visu mūžu. Ja būtu jāizvēlas, kā pusē nostāties, es izvēlētos Mariju Stjuarti. Varbūt tas tādēļ, ka grāmata palīdz izprast Stjuartes rīcību un atspoguļo notikumus no Marijas puses. Būtu interesanti izlasīt vai noskatīties kaut ko, kur varētu iepazīt šos notikumus arī no Elizabetes puses. Ja par Mariju man izveidojās priekšstats kā par stipru, pašpārliecinātu un labestīgu sievieti, kas baudīja un mīlēja dzīvi, Elizabete uzskatītu par “māsas” pretstatu. Manuprāt, Elizabete vairāk izdzīvoja Marijas nevis pati savu dzīvi, meklējot kļūdas “māsas” rīcībā un viņas rakstura vājos punktus. Jāsaka, ka Elizabetei izdevās tos atrast. Bet kura no viņām beigās bija uzvarētāja, kura zaudētāja?

Grāmatā lieliski atainota 16. gadsimta Eiropa. No romāna iespējams gūt priekšstatu par tā laika sabiedrību, kultūru un politiku. Tāpat kā mūsdienās, arī 16. gadsimtā politika bija barga un nežēlīga, sabiedrības normas- diezgan striktas. Kultūra gan tolaik atradās savā plaukumā. Kultūra Marijai bija ļoti tuva. Viņa aizrāvās gan ar literatūru, gan mākslu, gan mūziku, pati sacerēja dzejoļus. Iepazīstot vienas personas dzīvesstāstu, mēs daļēji iepazīstam arī laikmetu, kurā viņš dzīvojis. Šī grāmata ļoti labi atklāj konkrētā laikmeta tikumus un netikumus. 

No sākuma biju plānojusi salīdzināt grāmatu un teātra izrādi, bet patiesībā nav daudz ko salīdzināt. Ja godīgi, tad teātra izrādē biju vīlusies, tā man likās diezgan garlaicīga un neinformatīva. Otrais cēliens bija daudz labāks par pirmo, tomēr ne tik labs, kā biju cerējusi. Tomēr, atgriežoties pie grāmatas, jāsaka, ka tā ir ļoti vērtīga un informatīva. Patiks visiem, kurus interesē vēsture un spilgtas personības.

Vērtējums- 9/10

3 komentāri

  1. Cveiga grāmata par Mariju Antuaneti man ļoti patika, bez tam, nebūdama zinātniska, spēja būt vēsturiski precīza. Marija Stjuarte pēc tava apraksta arī šķiet tāda pati.Kāpēc tu Elizabeti sauc par māsu? Viņas abas ir tikai first cousins once removed, t.i.Marijas vecmāmiņa ir Elizabetes tēva Henrija VIII māsa.Teātra izrādi arī redzēju un pirmajā cēlienā šķita, ka aktieriem runāšana pantos sagādā grūtības, bet 2.cēliens bija labāks un Vita Vārpiņa kā Marija Stjuarte patika. Lāča mūzika arī.Man jau visas filmas par Elizabeti ir patikušas, gan ar Keitu Blanšetu, gan Helenu Mirenu, tur arī ir tas skatupunkts no viņas puses uz Marijas problēmu.

  2. "Mariju Antuaneti" arī gribētu izlasīt.Laikam to māsa vajadzēja likt pēdiņās, tagad ieliku. Jā, bioloģiski viņas nebija māsas, bet mēdza viena otru tā saukt. It kā, lai izrādītu cieņu, bet reizēm tas izklausījās ļoti pārspīlēti, sevišķi no Elizabetes puses.Es arī ievēroju, ka vairākiem aktieriem bija problēmas ar dikciju. Man arī patika Vārpiņa, bet Rēzija šķita mazliet par spēcīgu Elizabetes lomai. Drīzumā gribu noskatīties to filmu ar Blanšetu. Būs jāpaskatās arī otra filma, ja saki, ka ir laba.🙂

  3. Es iesāku šo grāmatu, bet man nepatika tā autora ''stāvēšana maliņā'', es laikam gaidīju kaut kādu skaistu romānu, tāpēc noliku maliņā. Tomēr tagad gribas dot grāmatai otro iespēju.

Komentēt rakstu

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s