Tuvojoties Valentīndienai, izlēmu apkopot filmas, kurās stāstīts par patiesu un dabisku mīlestību. Kādu noteikti būšu piemirsusi, mēģināju izveidot šo topu daudzveidīgu, lai katrs varētu atrast kaut ko savai gaumei. Filmu izvēle jau atkarīga arī no tā, vai plāno to skatīties viens, kopā ar otru pusīti, ģimeni vai draugiem. Ne visas no šīm filmām atrodas manu mīļāko filmu vidū, vienkārši šīs ir filmas, kuru personāži dzīvo paši savu dzīvi. „Titāniks” un „Pastaiga atmiņās” manā topā nebūs, lai gan tās nav sliktākās romantiskās filmas, vienkārši gribēju iekļaut šeit kaut ko ne tik ierastu. Kinopasaulē ir tūkstošiem jauku mīlasstāstu, šeit apkopoju tikai dažus no tiem.
Patiesa mīlestība:
- Avatar (2009)
- Lars and the Real Girl (2007)
- The Bodyguard (1992)
- Bridget Jones’s Diary (2001)
- Blue Valentine (2010)
- Pearl Harbor (2001)
- The Notebook (2004)
- Crazy, Stupid, Love. (2011)
- Silver Linings Playbook (2012)
- Forrest Gump (1994)
Neiespējama, bet īsta mīlestība:
- Seven Pounds (2008)
- The Time Traveler’s Wife (2009)
- The Reader (2008)
- The Curious Case of Benjamin Button (2008)
- P.S. I Love You (2007)
Draugu un ģimenes mīlestība:
- The Impossible (2012)
- The Intouchables (2011)
- Moonrise Kingdom (2012)
- Finding Neverland (2004)
- My Sister’s Keeper (2009)
Un tagad lūdzu padalieties ar saviem mīļākajiem kino mīlasstāstiem, lai zinu, ko esmu piemirsusi vai varbūt nemaz neesmu redzējusi.
Evijas blogs 
Nu man no romantiskajām šīs – the umbrellas of Cherbourg; Love me if you dare; Love actually – bet nu Z-svētku; A walk to remember arī, bet jau atskatīta :D.
Jauki, ka padalījies. “The Umbrellas of Cherbourg” noteikti noskatīšos.
Es diezgan reti skatos kkādas romantiskās, jo reti kad varu atrast ko tādu, kas mani uzrunā.Taču, man patika Fur: An Imaginary Portrait of Diane Arbus. Tāda jauka un nekaitinoša likās Letters to Juliet. Un tad, protams, nemirstīgais Skārletas un Reta stāsts Gone with the wind. 🙂
No šeit minētajām: Crazy.Stupid.Love un vēl dažas. Bridžita Džonsa man ir gandrīz vai klasika 😀
Kā jau Lasītāja minēja, gandrīz jebkurā filmā var atrast kādu mīlasstāstu, nav obligāti jābūt romantiskajai. Es pēdējo gadu laikā arī kaut kā izvairos no romantiskajām filmām, jo liela daļa ir pārāk šķebinošas manai gaumei. Bet jā, “Vējiem līdzi” ir viens no pirmajiem, kas ienāk prātā, man jau ļoti patīk gan filma, gan grāmata. To “Fur: An Imaginary Portrait of Diane Arbus” varētu noskatīties kaut vai Kidmenas dēļ. 🙂
Par mīlestību jau laikam ir gandrīz visas filmas. Nu, piemēram, The End of the Affair (1999) ir juteklisks raudamgabals ar domu vai tas pats Reifs Feinss politiskā mīlasstāstā The Constant Gardener (2005). Droši vien esmu vienīgā, kas reizēm skatās kino un nav redzējusi Brokeback Mountain, tomēr The Single Man arī nebija slikta geju filma par mīlestību, turklāt vīrieši homoseksuālās filmās bieži izskatās glītāki un iekārojamāki nekā heteroseksuālu režisoru uzņemtajās. Ā, un Almodovara Hable con ella (Runā ar viņu)!
Man patīk tava gaume, pat ļoti. 🙂
Manuprāt, labākais no pēdējā laikā redzētajiem mīlas stāstiem ir Hanekes Amour. Tiesa ar romantiku tajā ir pašvaki. 🙂
Par “Amour” skatīšanos vēl šaubījos, bet laikam jau būs jānoskatās. 🙂
Droši vien emocijas nebūs no patīkamākajām un Haneke mīl manipulēt ar skatītājiem, bet filmu ir vērts noskatīties, tikai vēlams to patiešām censties uztvert pamatā kā mīlas stāstu. Tur ir arī daudz kas cits.
Vieglāk tiešām ir nosaukt filmu bez mīlestības, tās sastopamas daudz retāk.
Larsa fon Trīra “‘Šķeļot viļņus” – par totālu atkarību no mīlestības, slimu pieķeršanos, apsēstību. Filma vienai reizei ar baldriāņu pudelīti pa rokai.
Diez fon Trīram visas filmas ir par slimīgām apsēstībām, būs jāpapēta. “Melanholija” man ļoti patika, tāpēc šo noteikti noskatīšos. Jauki, ka padalījies. 🙂
Man laikam vismīļākā ir “500 Days of Summer”. Tā vienkārši šķiet tik jauka un mīļa, turklāt tā ir viena no tām retajām romantiskajām filmām, kuras skatoties neizsaku nevienu cinisku/dumju komentāru XD. Man arī ļoti patīk filmas moto: “This is not a love story. This is story about love.” un galvenie aktieri – Džozefs Gordons-Levits un Zoja Dešanela.
Pilnīgi un noteikti “Love actually”. Varu skatīties arī Jāņos :D. Lai iedomātos vēl kādu, ir stipri jāpiepūlē smadzenes un jāņem palīgā filmu saiti. Kad piepūlē, tad ienāk prātā “Miesassargs” ar Kevinu Kostneru un Vitniju Hjūstoni un “Netīrās dejas”. Mmmm. Almodovara “Runā ar viņu” – arī jā. “Romeo un Džuljeta” ar jauniņo Di Kaprio. “City of Angels” – ak kā es raudāju beigās, bet tas jau bija sen. “The Sleeping Dictionary” – negaidīts un aizliegts mīlasstāsts Borneo starp angļu puisi un vietējo meiteni – viņa “gultas dienasgrāmatu”. Droši vien otreiz neskatītos, bet bija interesanti. Nez kāpēc neviens nav pieminējis “Amēlija”? Par to tak visi ģība savā laikā.
No tevis minētajām man vislabāk patika “Miesassargs”, ko jau esmu minējusi rakstā. Filmu esmu skatījos kādas četras reizes, bet neesmu pārliecināta, vai tagad tā patiktu tik ļoti kā senāk. Es gan par “Amēliju” neko nebiju dzirdējusi, varētu kaut kad noskatīties. Vienmēr licies, ka “Love actually” man nepatiks, tāpēc arī neesmu skatījusies, bet varbūt vajadzētu. 🙂