Grāmata- Viktors Igo „Nožēlojamie”

Latvijas Valsts izdevniecība, 1960, 1600 lpp.

Viktora Igo iepazīšanu biju domājusi sākt ar „Parīzes Dievmātes katedrāli”, kas mājas grāmatplauktu rotā jau no seniem laikiem. Bet tad nāca jaunā „Nožēlojamo” ekranizācija, kas mani ļoti dziļi iespaidoja. Man radās iespaids, ka cilvēki, kas grāmatu nav lasījuši, filmu sauca par izcilu, bet tie, kuri iepazinušies ar romānu, raksturoja filmu kā vienkārši labu ekranizāciju. No tā, protams, izsecināju, ka grāmata būs daudzkārt labāka. Bet par to pārliecināties varētu, vienīgi izlasot. Lai arī grāmatas apjoms nenosaka tās vērtību, biezu grāmatu lasīšanai tomēr ir jāsaņemas mazliet vairāk. Vismaz man pirms ķeršanās pie kārtējā ķieģelīša ir mazliet jānoskaņojas. Kad tas bija izdarīts, sapratu, kas esmu tikusi pie kaut kā izcila.

Viktors Igo ir izcils stāstnieks. Viņš lasītāju ieved grāmatā uzburtajā pasaulē, kas ir izstrādāta līdz vissīkākajai detaļai. Galvenais romāna varonis ir izbijušais katordznieks Žans Valžans. Pēc nokļūšanas uz brīvām kājām, Valžans piedzīvo skarbu attieksmi un nicināšanu no sabiedrības puses. Un viss tikai nozagta maizes kukuļa dēļ. Valžans mēģina pārveidot savu pagātni un vērst visu par labu, kļūstot par godīgu un tikumīgu cilvēku. Diemžēl, palīdzot citiem, viņš aizmirst par sevi. Par gaismas staru drūmajā katordznieka dzīvē kļūst mazā Kozete. Tieši Kozete ir tā, kas Žanam Valžanam dod spēku dzīvot un iespēju mīlēt.

Grāmatā ir daudzi spēcīgi tēli. Īstenībā tie spēcīgākie ir tieši vīrieši un dažviet Igo izteikumi par sievietēm mani mazliet kaitināja. Protams, tajā laikā sievietēm nebija tādas tiesības kā vīriešiem, un to var just arī rakstnieka uzskatos. Filmā es īsti neizpratu inspektora Žavēra raksturu, man pat šķita, ka Rasels Krovs ir pārāk vājš šai lomai, bet tagad saprotu, ka viņš šo varoni attēloja tieši tā, kā vajadzīgs. Tas, ka filmā netika paskaidrots Žavēra raksturs, drīzāk būs režisora vai scenārista vaina. Grāmatā gan lasītājs tiek pakāpeniski iepazīstināts ar Žavēra rakstura īpatnībām. Kas tad īsti ir Žavērs? Sākumā šķiet, ka viņš ir Valžana ienaidnieks, bet.. Es laikam pateikšu priekšā pārāk daudz. Vispār ir tā, ka par šo grāmatu es varētu rakstīt ļoti daudz un man ilgi neaptrūktos sakāmais. Lai arī cik ļoti es gribētu pastāstīt arī par citiem tēliem, pateikšu vien to, ka grāmatā visas personības ir daudz spilgtākas, raksturi- spēcīgāki. Filmā gribētos uzteikt Valžana, Žavēra, Tenardjē kunga un kundzes, kā arī Fantīnas atveidotājus, kas bija gandrīz tikpat izteiksmīgi kā aprakstīts grāmatā.

Viktors Igo ir tik labs stāstnieks, ka neatbildēts nepaliks gandrīz neviens lasītāja jautājums, jo viss tiek paskaidrots ļoti sīki un izsmeļoši. Reizēm gan tā sīkumainība mazliet traucē, bet kurš gan uzdrošinātos pārmest ģēnijam? Es tā iedomājos, kas paliktu pāri no šī darba, ja tam klāt tiktu mūsdienu redaktors? Visticamāk darba apjoms saruktu uz pusi. Viktoram Igo patīk gan pafilozofēt, gan aizrunāties, krietni novirzoties no sižeta. Būtu melots, ja teiktu, ka man tas netraucēja, jo sižets patiešām bija spraigs un interesants. Un tieši interesantākajās vietās autors sāk runāt par Parīzes vēsturi, Lielo Franču revolūciju (šī daļa gan man patika), spriedelē, kāpēc kaut kas ir tā un ne savādāk. Un šī lielā novirzīšanās no tēmas iespējams ir vienīgais mīnuss, ko es saskatīju šajā darbā.

Klasika paliek klasika un, ja kāds darbs ir izturējis laika pārbaudi, tas tikai liecina par tā vērtību. Protams, tas uzreiz nenozīmē, ka ikviens klasikas gabals patiks jebkuram cilvēkam, bet darbā attēlotais ir un būs aktuāls visos laikos. Es vēl joprojām aizdomājos par šo darbu. Dažbrīd man uznāk dusmas uz Valžanu par sevis pārlieku lielo sodīšanu, uz Kozeti- par viņas naivumu, man ir žēl Tenardjē viņa zemiskuma dēļ un Fantīnas- viņas smagā likteņa dēļ. Spēcīgs un atmiņā paliekošs ir Viktora Igo gara darbs. Man nav žēl nevienas šai grāmatai veltītās minūtes. Tas, ka man noteikti būs jāizlasa „Parīzes Dievmātes katedrāle” nu jau šķiet pašsaprotami.

Vērtējums- 10/10

*Manas domas (kuras nu ir mazliet mainījušās) par jaunāko grāmatas ekranizāciju lasāmas ŠEIT.

4 komentāri

  1. Ehh, ļoti gribu izlasīt, jau pacilāju grāmatu bibliotēkā, bet nolēmu, ka tagad labāk nē, jo, laikam esmu nojūgusies, bet grāmatas palasīt normāli vairs nevaru, tāpēc arī blogs atstāts novārtā jau….ilgi. Pagaidām ir iesāktas, laikam, sešas vai septiņas grāmatas, bet slinkums lasīt tālāk😀, tāpēc tagad lasu tādu vieglāku tīņu gabalu, lai atkal tiktu uz priekšu, tad gan drīz – Nožēlojamie. Nedaudz aizrāvos ar rakstīšanu😀 Paldies par atsauksmi, prieks, ka lasa arī biezas klasiskas grāmatas🙂

  2. “Prieks, ka lasa arī biezas klasiskas grāmatas”- teica Burtnīca, kas nesen pieveica Annu Kareņinu.🙂
    Man jau liekas, ka jādara tas, ko gribas. Ja pašlaik nevelk uz lasīšanu, tad vajag ieturēt pauzīti, lai pēc tam var atgriezties ar jauniem spēkiem.😉

  3. […] Guards!”, kas iepazīstināja mani ar Prečetu, pabeidzu jau agrāk iesākto Igo “Nožēlojamie”, kas izrādījās izcila grāmata un pievienosies manām mīļākajām […]

  4. Vēl neaizmirstiet arī Viktora Igo skaudro romānu “Cilvēks, kas smejas” – manuprāt, vēl stiprāka grāmata par “Nožēlojamiem”.
    “Nožēlojamo” ekranizācija bija ok, skatāma. Par grāmatu – patiesībā tā ir 19.gs grāmata un šis laikmets visādā ziņā bija lēnāks nekā mūsu, cilvēkiem bija vairāk laika lasīt filozofiskās atkāpes un garos “aprakstus”. Vismaz tai sabiedrības daļai, kas nestrādāja algoto darbu un kas mācēja lasīt🙂

Komentēt rakstu

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s