Grāmata- Hāleds Hoseinī “Un kalni atbalsoja”

Zvaigzne ABC, 2014, 352 lpp.

Es atvēru grāmatu un tā sākās ar pasaku. Ar pasaku, kuru tēvs stāstīja saviem bērniem. Šī pasaka bija kā tēva sirdsapziņas attīrīšana, varbūt savā ziņā kā piedošanas vai attaisnojuma meklēšana. Vēlāk Abdullāhs saprot, kāpēc tēvs viņam un mazajai māsiņai Parī stāstīja šo pasaku, bet tad jau ir par vēlu..

Tālajos 20. gadsimta 50. gados Abdullāham un Parī nākas šķirties pat par spīti tam, ka starp abiem valda šķīsta un patiesa mīlestība. Pieaugušie izposta divu bērnu dzīves un sagrauj viņu sapņu pilis. Abdullāhs ir apņēmies kādreiz sameklēt māsiņu, lai abi atkal būtu laimīgi kopā. Tomēr dzīve izrādās šķēršļu pilna un stāsts aizved kaut kur pavisam citur.

Grāmatas pirmā nodaļa, tēva stāstītā pasaka un iepazīšanās ar brālīti un māsiņu ir lielisks iesākums. Sākums sola skarbu un baisu, bet ļoti aizraujošu piedzīvojumu, kas tūlīt, tūlīt sāksies turpmākajās lappusēs. Un, protams, es gaidu, kā attīstīsies stāsts par Abdullāhu un Parī, kādas izvērtīsies viņu dzīves, vai un kad viņi satiksies. Tālāk notiek kā ar šī gada pavasari. Gaidot siltu un saulainu laiku, piezogas ziema, kas arī ir skaista, bet galīgi ne tas, kas gribēts.

Pēc šīs iepazīšanās ar brāli un māsu, seko pavisam citi stāsti. Katrs no tiem norisinās citā laikā, citā vietā un ir saistīts ar citu grāmatas varoni. Visi stāsti atbalsojas pāri kalniem, pāri laikiem, un lielākā vai mazākā mērā ir saistīti viens ar otru. Šī saistība pamazām parādās un ir pat diezgan interesanti to izzināt, arī laiku maiņa man īsti netraucēja. Tomēr es nespēju saskatīt jēgu šiem daudzajiem stāstiem un sižeta līnijām. Lasot gan domāju, ka romāna beigās viss kļūs skaidrs, bet tā vis nebija. Jā, atrisinājums bija, tomēr neizzinātā palika vēl vairāk.

Katrs par sevi šie stāsti ir ļoti labi, ir viegli pieķerties stāstu varoņiem, jo tie ir spilgti un interesanti. Skumjākais gan ir tas, ka brīdī, kad esi iejuties stāstā un iemīļojis varoņus, tas beidzas. Cerēju vēlāk rast atrisinājumu katram stāstam, tomēr izrādījās, ka tie ir tikai galvenās sižeta līnijas paspilgtinājums un autors nav pacenties tos novest līdz galam. Tagad man šķiet, ka no šiem stāstiem būtu iznācis viens labs stāstu krājums, ja autors būtu atļāvis katram no tiem dzīvot savu dzīvi un nebūtu centies tos sasaistīt kopā.

Jāatzīst, ka Hoseinī ir talantīgs rakstnieks un ļoti labs stāstnieks. Grāmata ļauj lasītājam iepazīties ar Afganistānu dažādos laikos, šoreiz par kultūru un karu netiek runāts tik daudz kā abos pārējos Hoseinī darbos. Uzmanība vairāk tiek pievērsta cilvēkiem, viņu likteņiem, tieši un patiesi ir atveidota cilvēka vājā daba. Ja vien autors nebūtu aizrāvies ar šīm daudzajām sižeta līnijām, kas līdz galam tā arī neatklājas, viss būtu izvērties daudz labāk. Ja romāna formāts šai grāmatai ir tik ļoti nepieciešams, tad galveno notikumu vajadzēja izvērst un vairāk izcelt uz pārējo fona.

Vērtējums- 7/10

Komentēt rakstu

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s