Grāmata- Šerila Streida “Mežone”

300x0_mezone_978-9934-0-4347-5[1]

Zvaigzne ABC, 2015, 384 lpp.

1995. gada vasarā Šerilai Streidai ir 26 gadi. Grāmatas ievadā autore 26 gadus veco Šerilu raksturo kā bāreni un klaidoni, jaunā sieviete pirms četriem gadiem ir zaudējusi savu vistuvāko cilvēku- māti. Šerila jūtas tā, it kā līdz ar mātes nāvi viņa būtu pazaudējusi arī daļu sevis. Lai gan attiecības ar māsu, brāli un patēvu pēc mātes nāves kļūst sliktākas, viņai ir daudz uzticamu draugu un mīlošs vīrs. Tomēr Šerila izvēlas vieglāko ceļu, viņa izvēlas ciest vienatnē, nelaižot sev nevienu klāt. Pēc šāda raksturojuma visticamāk varētu šķist, ka turpmākais stāsts būs par to, kā cilvēks izrāpjas no bedres, apcerot savu aizvadīto dzīvi un meklējot tās jēgu. Bet, vai cik labi, tā tomēr nav! Izvēloties lasīt šo grāmatu, es no tās sagaidīju piedzīvojumus, nevis dzīves jēgas meklējumus. Pēc ievada izlasīšanas gan mazliet nobijos, bet jau drīz sapratu, ka bailēm pamata nebija.

Mazliet nomaldījusies no savas dzīves takas, Šerila ir gatava vilkt kājās pārgājiena zābakus, likt plecos somu, kuru pat nevar pacelt, un doties kaut kur tālu prom, prom no visa sev pazīstamā, prom nezināmajā. Nejauši uzzinājusi par Klusā okeāna piekrastes kalnu taku, kas ir „kājnieku tūrisma maršruts, kas visā tā garumā stiepjas pa mežonīgiem dabas apgabaliem no Meksikas robežas Kalifornijas štatā līdz pat Kanādas robežai”, sākumā nedaudz šaubīgi, vēlāk jau apņēmīgi topošā rakstniece nolemj pieņemt šādu izaicinājumu, jo zaudēt vairs nav ko. Taka ir 2663 jūdzes (aptuveni 4285 km) gara, Šerila ir gatava pieveikt tik lielu takas posmu, cik būs iespējams noiet aptuveni 100 dienās.

Paralēli šim ceļojumam, lasītājs var nedaudz ieskatīties Šerilas dzīvē, ielūkoties viņas bērnībā, redzēt, kādas attiecības valda starp viņas ģimeni, bijušo vīru, draugiem. Šis pagātnes notikumu ieskicējums ir tieši tik liels, lai palīdzētu lasītājam iepazīt grāmatas galveno varoni un izprast viņas lēmumus. Grāmatas sākumā autore piemin, ka visi šeit aprakstītie notikumi un personāži ir patiesi. Lai arī cik grūti nebūtu noticēt, es tomēr tam ticu. Pēc izlasītā jāsecina, ka Šerila ir īsta veiksminiece. Visi ceļojuma laikā satiktie cilvēki ir gatavi viņai palīdzēt, dzīvnieki viņai neuzbrūk, kamēr citi pārgājiena dalībnieki saindējas ar ūdeni vai padodas lielā sniega dēļ, Šerila apņēmīgi turpina pārgājienu, kļūstot par kalnu takas karalieni.  Divas dienas pirms savas divdesmit septītās dzimšanas dienas Šerila sasniedz savu mērķi, viņa ir nogājusi vairāk kā 1100 jūdzes (aptuveni 1770 km). Grāmatas beigās lasītājs uzzina arī to, kas ceļotāju sagaidīja pēc pārgājiena beigšanas un kā tas viņu izmainīja.

Attēlā no kreisās- Šerila Streida, Rīza Viterspūna Šerilas lomā filmā “Wild”

Šis pārgājiens ir ļoti kārdinošs, man tā vien sagribējās doties kaut kur pie dabas. Ne jau gluži 100 dienu garā pārgājienā pa kalnu taku, bet nedēļas pārgājiens gar jūru ar palikšanu teltīs gan būtu tas, ko tagad vēlētos. Man kā ziņkārīgam lasītājam būtu gribējies, lai grāmatā būtu apskatāmas fotogrāfijas no ceļojuma, tomēr tās ļoti vienkārši ir atrodamas arī internetā. Tiem, kuriem ar grāmatu būs par maz, ir iespēja noskatīties filmu Wild ar Rīzu Viterspūnu galvenajā lomā. Vēl kā interesantu papildinājumu varu minēt sarakstu ar grāmatām, kuras Šerila sadedzināja ceļojuma laikā. Bet to, kāpēc grāmatas tika dedzinātas, es neatklāšu, lai paliek intriga..

Ikviena cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad jānostājas liela krustojuma priekšā un jāveic izvēle, kurā virzienā doties. Kādam šī izvēle ir skaidra uzreiz, citam ir vajadzīgs noiet 1000 kilometrus, lai pieņemtu lēmumu.

Vērtējums- 8/10

*Attēls ņemts ŠEIT.

9 komentāri

  1. Paldies! Tava atsauksme tikai apliecina to, ka šī grāmata ir tieši tas, ko man tagad gribētos izlasīt! ;))

  2. Izklausās labi. Tava atsauksme mani ieinteresēja.😉 Paldies.

  3. Tu atkal raksti! Par jūru runājot: http://www.manajura.lv/lv/kalendars/

    1. Tas jūras projekts ir baigi foršā lieta. Kaut kad senāk lasīju Veto žurnālā un ļoti aizrāva ideja. Būtu jau forši piedalīties.

  4. Klau, vai grāmata pati par sevi ir interesanta? Ātri lasās? Tēma, ceļojumi, viss tas skan forši un aizraujoši, bet nezinu kādēļ šķiet, ka varētu būt garlaicīgi..

    1. Kā jau rakstīju, priekš manis interesanta. Ir daudz notikumu, laika maiņu, nav tā, ka pa vidu būtu gari apcerējumi, tāpēc jāsaka, ka lasās diezgan ātri, nav jau arī bieza.

  5. Man arī pēc izlasīšanas gribējās apaut kājas un doties pārgājienā. Pati autores personība man ne īpaši patika, bet spēju novērtēt to, kā viņa “izauga” ceļojuma laikā. Par to, ka viņai veicas – varbūt jā, bet varbūt mūs vienkārši mediji un kino ir pārbarojuši ar briesmām un bailēm. Pāris tādi neomulīgi brīži tāpat tur bija. Kopumā interesanti, cik atceros, izlasīju ātri.
    Ja ir vēlme pēc kā vieglāka ar krietnu smieklu devu, vai vienkārši vēlreiz “pastaigāt” pa Apalaču taku, tad silti iesaku Bila Braisona “Skarbās takas vilinājumu”.

    1. Paldies, būs jāapskata, kas tā par grāmatu.🙂

      1. Tā ir superīga grāmata. Divi diezgan nesaprātīgi veči bez lielas pieredzes čāpo pa Apalaču taku. Braisons raksta ar patīkamu humoru. Te manas īsās pārdomas https://gramatas.wordpress.com/2012/03/17/skarbas-takas-vilinajums-bils-braisons/

Komentēt rakstu

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s