GRĀMATA- Sandro Veronēzi “XY”

Jāņa Rozes apgāds, 2012, 390 lpp.

Daudz gribas domāt un prātot par to, ko sevī slēpj šī grāmata. Bet, kad padomā, ko par grāmatu varētu stāstīt tās potenciālajam lasītājam, sanāk, ka neko daudz. Lai arī par „XY” ir runāts diezgan plaši, es nebiju īpaši iedziļinājusies saturā. Man šķiet, ka tas arī būtu vislabākais- vienkārši ņemt grāmatu un ķerties pie lasīšanas, neko daudz par to nezinot. Un turpmāk ar katru nākamo taustiņa klikšķi es varu izbojāt tos daudzos pārsteigumus, kuri viens pēc otra savirknējušies grāmatas lappusēs, jo pateikšu priekšā par daudz.

Reizēm atrast sākumu nemaz nav tik viegli, bet man viss sākās starppilsētu autobusā. Nereti autobusos mēdz palikt nelabi, bet ne šoreiz, šoreiz viss bija kārtībā, biju enerģijas pilna, līdz sāku lasīt grāmatu. Atvērusies rēta, sagriezts pirksts, asinis.. Tik trauksmaini un meistarīgi uzrakstīts, bet es vairs nevarēju palasīt, vairs nebija labi. Likšu grāmatu malā. Un tā bija vēl vairākas reizes. Pārāk spēcīgi, nevaru palasīt, likšu grāmatu malā.

Nelielā Itālijas kalnu ciematiņā ik rīts iesākas pēc noteikta grafika. Tomēr viens rīts uzaust asiņainos toņos. Ciemata iedzīvotāji ļoti savādos apstākļos atrod vienpadsmit cilvēku līķus. Šis notikums pārsteidz visu Itāliju. Pamazām atklājas dažādi dīvaini fakti. Varbūt tālāk pētīt nemaz nevajag? Valdība nolemj, ka tā būs labākā rīcība. Piekrist vai nepiekrist? Abi grāmatas galvenie varoņi ir pilnīgi nesaistīti, tomēr kaut kādā ziņā viņus vieno šis asiņainais notikums, viņi abi uzzina dažus faktus, kas no sabiedrības tiek slēpti. Tagad notikums iegūst pavisam citus apveidus, bet skaidrojumu rast kļūst vēl grūtāk.

Man šķiet, ka nedaudz jāuzmanās no grāmatām, kas rakstītas pirmajā personā, lasītājs ne vienmēr spēj skatīties uz notikumiem caur varoņu acīm un iedomāties sevi viņa vietā. Tomēr šeit tas bija viegli, pat pašsaprotami. Pirmajās divās daļās lasītājs tiek iepazīstināts ar notikumiem no psihiatres Džovannas un priestera Ermētes skatpunktiem.  Viņi abi ir tik atšķirīgi, tik pretēji. Tieši uz atšķirībām un pretstatiem ir būvēta šī grāmata. Grāmatas pēdējā trešdaļa veidota kā Džovannas un Ermētes diologs. Varētu teikt, ka šajā daļā visas atšķirīgās lietas tiek nostādītas viena pret otru- sieviete pret vīrieti, psiholoģe pret priesteri, zinātne pret ticību, X pret Y. Tām apvienojoties, visam vajadzētu kļūt skaidrākam.

Līdzīgi kā „Pagātnes spēkā”, arī šajā grāmatā novērojams, cik meistarīgi Veronēzi prot paspēlēties ar valodu. „XY” lielu lomu ieņem klusums un pauzes, kas ir neatņemama stāsta daļa, sevišķi dialogos. Autors mierīgi var atmest pieturzīmes, tādējādi radot apjukuma un trauksmainības sajūtu. Skaisti un mierīgi Veronēzi raksta par lielām un baismīgām lietām. Šajā grāmatā viņš ir pratis apvienot visu to, no kā cilvēki baidās visvairāk. Tomēr viņš necenšas iebiedēt lasītāju, varbūt savā ziņā cenšas viņam palīdzēt nebaidīties. Lai arī cik šausminošus notikumus nerakstītu Veonēzi roka, viņš prot saglabāt mieru lasītāja prātā. Pareizās atbildes ne vienmēr ir atrodamas, zinātne ne vienmēr visu spēj izskaidrot, ticība ne vienmēr spēj cilvēku pasargāt.  Kopumā- savāda, bet ļoti laba grāmata.

Vērtējums- 9/10

Komentēt rakstu

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s