Grāmata- Jana Egle „Gaismā”

egle_8

Izdevniecība “Lauku Avīze”, 2016, 128 lpp.

Janas Egles vārds latviešu literatūrā nav jaunums, bet nupat „Lauku Avīzes” izdevniecība izdevusi viņas pirmo stāstu krājumu „Gaismā”, kurā apkopoti astoņi stāsti. Sākot lasīt krājumu, es vēl nezināju, kas mani sagaida, jo šī bija mana pirmā iepazīšanās ar autori. Patiesībā es esmu patīkami pārsteigta, ka pie latviešu literatūras apvāršņa ir parādījusies Jana Egle, jo viņa tajā ir ienesusi jaunas vēsmas. Jāsaka, ka mani ļoti kaitina atzinums „priekš latviešu literatūras ir labi”, tāpēc es cenšos nevērtēt grāmatu augstāk tikai tāpēc, ka to sarakstījis latviešu autors. Līdz ar to es varu atzīt – šī grāmata ir laba. Un tā ir laba ne tikai priekš latviešu lasītāja, domāju, ka šoreiz mūs saprastu gan Eiropā, gan vēl tālāk.

Pirmais stāsts „Judīte” latiņu nostāda diezgan augstā līmenī un lasītājā jau rodas pārdomas, vai pārējie stāsti varēs sacensties ar šo līmeni, varbūt šo stāstu vajadzēja pataupīt kulminācijai. Bet tā nebūt nav, jo izrādās, ka katrs no šiem stāstiem ir spēcīgs, un grāmatas sākumā uzstādītā kvalitāte nekur nepazūd.  Pārdesmit gadus senā latviešu literatūrā samērā maz tiek runāts par vardarbību, slimībām, dažādām atkarībām, bet mūsdienu autori no šīm tēmām nebaidās. Iespējams, par to nav samērā ērti rakstīt, varbūt arī lasītājs to lasot nejūtas pārāk komfortabli, bet diemžēl šīs tēmas ir aktuālas. Šīs tēmas gaismā ceļ arī Jana Egle, viņas stāstos tiek parādīta dzīves skarbā un nežēlīgā puse, no kuras pasargāts nav neviens.

Dzīve ar mums spēlē spēlītes, neviens nav pasargāts no zaudēšanas šajā spēlē. Viens cilvēks var nodzīvot ļoti mierīgu un laimīgu dzīvi, bet citam tiek piespēlēts viens pārbaudījums pēc otra. Un bieži vien tas nav atkarīgs ne no mūsu izveicības, ne gudrības, ne maka biezuma, bieži vien to nosaka veiksme vai kāds cits nezināms lielums. Janas Egles stāstu varoņi ir tie, kurus dzīve nav saudzējusi. Vairākos stāstos saskaramies ar to, kā bērnībā piedzīvoti notikumi ietekmē cilvēka personības veidošanos. Pusaudze stāstā „Judīte” ir ļoti noslēgta un nesaprasta, Juris stāstā „Lūdzu, lūdzu, lūdzu” ir nodevies alkohola atkarībai. Grāmatas autore ne tikai iepazīstina lasītāju ar katra stāsta tagadnes notikumiem, bet bieži vien atskatās pagātnē, tādējādi ļaujot lasītājam izdarīt secinājumus, kādēļ katrs varonis ir kļuvis par to, kas ir tagad.

Šajā stāstu krājumā mani visspēcīgāk uzrunāja stāsts „Lūdzu, lūdzu, lūdzu”. Psiholoģija nav man tuva tēma, bet es ticu, ka katrai atkarībai un katrai negatīvai rīcībai cēlonis ir meklējams kaut kur pagātnē. Jura stāsts ir tik skarbs un sāpīgs, man kā lasītājam tas izraisīja spēcīgas emocijas, kas nav norimušas vēl tagad. Otrs man tuvākais stāsts bija „Tāds rudens”, kurš visvairāk atšķīrās no pārējiem krājuma stāstiem. Mīļums un zināma humora deva tajā mijas ar drūmumu un vientulību.

Jana Egle savā pirmajā stāstu krājumā runā par neērtām, bet ļoti aktuālām tēmām. Stāsti atklāj dzīves skarbo pusi, ieskatās cilvēku dvēseles dziļākajos kambaros, kas slēpj to, par ko skaļi runāt nav pieņemts. Janas rakstības stils ir ļoti mūsdienīgs, tur nav jūtams latviešu literatūrai raksturīgais salkanums un nav pārspīlēts ar tēlainās izteiksmes līdzekļu lietojumu. Skarbs, patiess un emocijām piesātināts stāstu krājums.

Vērtējums- 9/10

Advertisements

Komentēt rakstu

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s