Grāmata- Reičela Džoisa “Harolda Fraja neticamais svētceļojums”

 

Zvaigzne ABC, 2014, 272 lpp.

Reiz man bija doma doties pārgājienā gar jūru, sākot to no Ventspils vai Kolkas virzīties uz priekšu līdz Apšuciemam vai pat tālāk. Paņemt līdzi guļammaisu un tikai visnepieciešamākās lietas, iztiekot bez nevajadzīgām ērtībām. Vienkārši iet, elpot jūru, pārtikt no jūras, būt par daļu no tās. Reiz es par to biju domājusi un atstājusi šo ideju pavisam neattīstītu un nerealizētu, ļaujot tai pamazām noputēt, lai, iespējams, kādreiz to arī īstenotu. Un šī gada vasarā, lasot jaunāko “Veto Magazine” numuru, kādā no rakstiem uzzināju par kampaņu “Mana jūra”. Tas man atsauca atmiņā šo pirms vairākiem gadiem radušos ideju. Tomēr par to, ka šo seno nodomu es patiešām vēlos īstenot, man palīdzēja pārliecināties kāda grāmata. Manam atvaļinājumam ejot uz beigu pusi, vasara izdomāja mums iedot atelpu no karstā laika un pamazām pieradināt pie rudens tuvošanās, man arī uzradās brīvāki brīži, lai ķertos pie lasīšanas, tā nu vēru vaļā Reičelas Džoisas romānu “Harolda Fraja neticamais svētceļojums”.

Lai atcerētos grāmatas nosaukumu, ir jāiegaumē galvenā  varoņa vārds- Harolds Frajs. Nesen pensijā devies vīrietis, kurš visu mūžu ir centies palikt neievērots, lai kur arī ietu, viņš vienmēr centies saplūst ar fonu, nav tiecies pēc paaugstinājuma darbā, noslēdzies tiklīdz kāds cilvēks izrādījis draudzības pazīmes, tāds nu ir Harolds. Ģimene Haroldam ir vissvarīgākā, tomēr tā neatstāj ne laimīgas, ne saticīgas ģimenes iespaidu. Lasītājs jau sākumā saprot, ka laimīgs Harolds nudien nav. Kādā no dienām, kas rindiņā vienādas seko viena otrai, Harolds saņem vēstuli no bijušās kolēģes Kvīnijas, viena no retajiem cilvēkiem, kurš bijis Harolda draugs. Kvīnija raksta, lai atvadītos, viņai ir vēzis. Ko lai atbild cilvēkam, kurš tev bijis tuvs un ar kuru neesi ticies divdesmit gadus? Sūtīt atveseļošanās vēlējumus? Dodoties nosūtīt savu vēstuli, Haroldam ceļā rodas pavērsieni, kas liek mainīt domas. Harolds nolemj kājām doties uz pretējo Anglijas galu, lai satiktu seno draudzeni. Kamēr Harolds ies, Kvīnija dzīvos, kad nokļūs galamērķī- viņa noteikti atveseļosies!

Jau grāmatas sākumā Harolds sāk savu ceļojumu. Viņš iet viens, bez jebkādas palīdzības, bez papildus aprīkojuma, reizēm piezvana sievai, nosūta pastkartes viņai un Kvīnijai. Ceļā Harolds sastop interesantus cilvēkus, ar piesardzību viņš nolūkojas uz to, ka cilvēki patiešām vēlas palīdzēt, viņi tic Harolda Fraja mērķim. Mūsdienās, protams, nekas tamlīdzīgs nevar palikt nepamanīts. Cilvēki viņu ievēro, vēlāk iejaucas žurnālisti, Harolds tiek apspriests Twitterī un TV, cilvēki visā valstī jūt viņam līdzi. Harolda gājiens tiek nodēvēts par mūsdienu svētceļojumu, pamazām viņam ceļā piebiedrojas citi līdzgājēji.

Zināmā mērā šo varētu dēvēt par stāstu, kur kāds neievērojams cilvēks kļūst par varoni, bet tā ir tikai nenozīmīga stāsta daļa. Harolds taču nevēlas kļūt par varoni un visa šī uzmanība tikai kļūst par traucēkli. Tomēr arī mērķis brīžiem vairs nešķiet tik svarīgs, svarīga ir iešana. “Viņš vairs nemērīja attālumu kilometros. Viņš to mērīja atmiņās.” Šis ir ceļojums, kura laikā Haolds vēlreiz izdzīvo savu dzīvi.

Lasīšanas laikā izteicos, ka grāmatu labāk saprastu cilvēki virs 50. Man jau arī patika, bet brīžiem es Haroldu nesapratu un nosodīju. Nosodīju par to, ka Harolds nav centies būt laimīgs, viņš varēja savu dzīvi veidot savādāk, bet viņam traucēja pieticība un gribasspēka trūkums. Varbūt arī nav tas vecuma slieksnis tik nozīmīgs, es patiešām nezinu. Tomēr reizēm man bija dusmas uz Haroldu, reizēm es viņu žēloju. Nebija gan tā, ka grāmatā būtu baigā spriedze, tomēr bija daži notikumi, kas mani diezgan pārsteidza, biju domājusi, ka grāmata būs daudz paredzamāka. Laikam jau ir tā, ka ikdienā mēs ejam, steidzamies, brīžiem pat aizmirstam ievilkt elpu. Laika lai apdomātos jau nav, ir jāiet. Jāiet pa lielceļiem, kur garām traucas mašīnas gandrīz vai vēja ātrumā, gadās arī kāds mierīgs lauku ceļš, pa kuru ejot atliek laiks nedaudz padomāt, vietām šie ceļi pāriet taciņās, kas rada cilvēkam izaicinājumu, vedot viņu pāri akmeņu krāvumiem, strautiņiem un citiem šķēršļiem. Un katrs jau var izvēlēties- iet pa apvedceļu vai tomēr izvēlēties īsāko, šķēršļiem pildīto ceļu.

Vērtējums- 8/10

Birkas: 2014, 8/10, Džoisa, Zvaigzne ABC