Grāmata- Vizma Belševica „Nelaime mājās”

Liesma, 1979., 133 lpp.

Blogeru apdāvināšanās pasākumā kā Ziemassvētku dāvanu no Doronikes saņēmu Vizmas Belševicas stāstu krājumu „Nelaime mājās”. Tā kā pēdējā laikā esmu uz latviešu autoru viļņa, izdomāju, ka jāķeras klāt arī dāvanai. Ar Belševicu man iznāca trīs pārsteigumi jeb vairāk pārpratumi. Pirmais- domāju, ka no viņas darbiem esmu lasījusi „Billi” un „Cilvēkam vajag suni”, bet tad atcerējos, ka otro tomēr sarakstījusi R. Ezera. Otrs pārsteigums- Klāvs Elsbergs, viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem, ir Belševicas dēls. Trešais- īsfilma „Tās dullās Paulīnes dēļ” uzņemta pēc Belševicas stāsta motīviem, piedevām, šis stāsts ir arī krājumā „Nelaime mājās”.

Šajā stāstu krājumā apkopoti seši humoristiski stāsti. Un tas uzreiz nenozīmē, ka tas būs pozitīvais humors, bet jāsmejas būs pavisam noteikti. Cik nu atceros, tad „Bille” arī nebija nekāda pozitīvā grāmatiņa par bērnību ar taureņiem un ponijiem. Belševica attēlo dzīvi tādu, kāda tā ir, bez liekiem izpušķojumiem vai nosodījumiem. Krājuma „Nelaime mājās” stāstos autore atklāj to, ko cilvēki parasti cenšas noslēpt no citu vērīgajām acīm. Mūsdienās tā slēpšana varbūt nav tik izteikta, bet laikā, kad izdots krājums gan. Stāstos Belševica ir iekļāvusi vai nu savu pieredzi, vai nu sabiedrībā novēroto, bet tas viss ir tik patiess un nepārspīlēts. Varbūt esmu atklājusi vēl vienu sev radniecīgu latviešu rakstnieku.

Krājumā iekļautie stāsti- „Burbeķīša”, „Trīs mārciņas cīsceņu”, „Baltā sieva”, „Nelaime mājās”, „Pēcpusdiena ar bērniem”, „Tās dullās Paulīnes dēļ”. Pārsvarā visu stāstu galvenās varones ir sievietes gados, lielākoties dīvaines vai sabiedrības nepieņemtās. Par tām dīvainēm domāju- ne tādas, kā visi. Patiesībā jau ikviens cilvēks ir dīvains, tikai lielākā daļa savas dīvainības cenšas noslēpt, bet Belševicas stāstu varones ne. Dažas, piemēram, dullā Paulīne, pat lepojas ar savām dīvainībām.

Pirmais un pēdējais stāstiņš man patika vislabāk. Abos stāstos sastopama arī optimisma deva un galvenās varones ir tik foršas tantes! Paulīni liela daļa jau pazīst no filmas, grāmatā viņa ir tikpat jauka un šarmanta. Arī slavenais, nevietā lietotais izteiciens „Tu saki?” ir Belševicas radīts. Filma gan sen nav redzēta, bet man pat liekas, ka stāstiņš bija vēl labāks. Stāsts „Nelaime mājās” bija vispamācošākais. Šeit nedaudz komiskā veidā parādīta latviešu taupība un mantkārība. Stāsta „Pēcpusdiena ar bērniem” galvenā varone ir kāda bērnu dakterīte, kurai bērni izraisa nepatiku, riebumu un pat bailes. Varbūt kāds pasmiesies un nodomās, kā gan var būt bail no bērniem, bet es labi saprotu stāsta varoni. No bērniem gan man nav bail, bet kaķi gan man izraisa tādu kā fobiju. Kas notiktu ar mani, ja būtu jāpavada pēcpusdiena ar diviem palaidnīgiem kaķiem, jūs gan neuzzināsiet, bet kā gāja dakterītei gan var izlasīt stāstā. „Trīs mārciņas cīsceņu” nebija tik interesants stāsts kā pārējie, bet arī slikts tas nebija. „Baltā sieva” gan man patika vismazāk, likās, ka šajā krājumā tas īsti neiederas.

Šo nelielo, 133 lappušu plāno grāmatiņu var izlasīt vienā rāvienā. Es gan biju aizmirsusi grāmatu Rīgā, tāpēc izlasīju ar nedēļas intervālu, bet tas jau būtību nemaina. Kopumā man pat ļoti patika. Biju gaidījusi kaut ko banālāku vai paredzamāku, bet šis Belševicas humors man izrādījās diezgan tuvs. Īsti melns stāstos sastopamais humors nav, bet kaut kas uz to pusi vien būs. Izrādās, ka, jo vairāk tiek lasīti latviešu autoru darbi, jo vairāk pērles tiek atklātas. Šoreiz paldies jāsaka Doronikei. Redzēju, ka māsa drīzumā lasīs „Billi”, būs man arī laikam jāpārlasa.

Vērtējums- 8,5/10 (četriem labākajiem stāstiem pat liktu 9)

Birkas: 1979, 8.5/10, Belševica, latvieši, liesma, Nelaime mājās, stāstu krājums