Liels un mazs, 2016, 202 lpp.
Mana pirmā iepazīšanās ar grāmatu “Vafeļu sirdis” bija, kad radio dzirdēju fragmentiņu, ko Jolanta Pētersone lasīja starptautiskajos bērnu literatūras lasījumos. Tas bija tik gaiši, tik sirsnīgi un garšīgi! Tajā brīdī man ļoti sagribējās izlasīt šo grāmatu, kas vēl nebija iznākusi, bet vēl vairāk man sagribējās siltas un mutē kūstošas vafeles.
Trille un Lēna dzīvo nelielā Norvēģijas ciematiņā. Abi deviņgadīgie bērni ir kaimiņi, Trille ir nosvērts un jūtīgs bērns, turpretī Lēna ir aktīva, brīžiem pārgalvīga. Trillem ir liela ģimene, visa māja pilna ar cilvēkiem, bet Lēnai ir tikai mamma. Lēna gan gribētu tēti, bet liela labuma jau no tiem tētiem nav. Trille saka, ka tēti apēdot vārītos kāpostus no bērna šķīvja, kamēr mamma neredz, tas nu Lēnai derētu, jo kuram bērnam gan garšo vārīti kāposti! Tāpēc meitene vietējā veikalā nolemj izlikt sludinājumu pat to, ka meklē tēti. Abi draugi ir ļoti uzņēmīgi, viņi cenšas pasauli padarīt labāku, piemēram, lai glābtu zirgu, Trille un Lēna ierīko pansionātu zirgam. Reizēm gan šis tas noiet greizi, reizēm pieaugušie neizprot bērnu rīcību un nenovērtē viņu pūliņus.
Mani priecē tas, ka pieaugušie grāmatas varoņi šeit ir attēloti diezgan simpātiski. Jā, pieaugušie reizēm šo to nesaprot, bet viņi bērniem nepārmet, viņi nesoda bērnus, bet ļauj viņiem pašiem saprast savas rīcības sekas. Vislabāk Trilli un Lēnu saprot vectēvs un vectante. Reizēm vectēvs pats iesaistās bērnu piedzīvojumos, reizēm sniedz padomus un palīdz visu nokārtot, bet vectante ir tik mīļa un cep visgardākās vafeles pasaulē. Trille un Lēna ir pētnieki un izzinātāji. Kā gan lai tic kādam apgalvojumam, ja tas nav pārbaudīts uz savas ādas! Pasauli ir iespējams iepazīt tikai darot, pieļaujot kļūdas un mācoties no šīm kļūdām. Lēnai vienmēr ir padomā kāds darbiņš un Trille ir gatavs draudzenei pievienoties. Kur gan vēl saskaņotāks duets!
Man gribētos apgalvot, ka šī ir grāmata par pieaugšanu. Deviņi gadi ir lielisks vecums, šī gada laikā, kas attēlots grāmatā, abi draugi ne vien dara blēņas un veic izpētes darbus, bet arī saskaras ar tādām lietām kā nāve un šķiršanās. Lasot “Vafeļu sirdis”, lasītājam nākas iziet cauri īstam emociju virpulim. Šī grāmata noteikti būtu jāizlasa tiem pieaugušajiem, kuri savā ikdienas steigā ir kļuvuši pārlieku nopietni un iestagnējuši.
Ilustrācijas bija tās, kas mani šajā grāmatā uzrunāja vismazāk. Protams, grāmatas teksts ir ļoti spilgts un pašpietiekams, šī grāmata droši vien vispār varētu iztikt bez ilustrācijām. Es savā iztēlē iztēlojos kaut ko mīļi vecmodīgu, bet var jau būt, ka šīs neizteiksmīgās ilustrācijas ļāva vairāk uzmanību pievērst tekstam, nevis vizuālajam materiālam.
No savas puses varu apstiprināt, ka Marijas Parras salīdzinājums ar Astrīdu Lindgrēnu nebūt nav pārspīlēts! Marija Parra ir ļoti talantīga, viņa labi saprot bērnus un prot radīt lielisku grāmatas pasauli. Es ļoti ceru, ka mēs latviski sagaidīsim vēl kādu Marijas Parras darbu Jolantas Pētersones tulkojumā. No visas sirds iesaku šo grāmatu izlasīt ikvienam lielam un mazam!
Vērtējums- 10/10
Evijas blogs 
Jā, šī ir arī viena no manu bērnu favorītiem !