Grāmata- Roberto Bolanjo „Mežonīgie detektīvi”

Zvaigzne ABC, 2016, 624 lpp.

Šo grāmatu es izlasīju labu laiku atpakaļ, bet ilgi nespēju par to uzrakstīt. Ik pa laikam pārdomāju izlasīto, bet nekas nerakstījās. Tad nu beidzot vienā laiskā brīvdienā daudz domāju un izdomājos, zināmā mērā pat sanāca apkopot domas un sajūtas, kas radušās pēc lasīšanas.

Par Bolanjo es pirmoreiz dzirdēju pēc grāmatas „2666” iznākšanas latviešu valodā, gribēju to izlasīt, bet laikam nobijos no grāmatas izmēriem. Šogad tika izdots otrais latviski tulkotais Bolanjo darbs- „Mežonīgie detektīvi”, abus darbus no spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere. No izdevniecības Zvaigzne ABC saņēmu grāmatas eksemplāru un nodevos lasīšanai.

Nereti pirms grāmatas lasīšanas izlasu tās aprakstu vai preses relīzi, šoreiz tā biju izdarījusi, un sanāca mazliet samulst. Es gan apmēram zināju, ko no šīs grāmatas sagaidīt, bet cilvēkam, kuram šie apraksti ir pirmā iepazīšanās ar grāmatu, priekšstats varētu būt maldinošs. Man ļoti patika, kā blogere Sibilla bija uzrakstījusi par šīs grāmatas maldīgo reklamēšanu. Ja godīgi, arī mani šīs neprecizitātes nedaudz kaitināja, tādēļ jāpiebilst, ka šis nav detektīvromāns, nu varbūt kaut kādā mērā, bet ne tradicionālajā izpratnē, un romāna darbība neaprobežojas ar Dienvidameriku vien.

Grāmata ir sadalīta trīs nevienmērīgās daļās. Tās darbība norisinās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Pirmā grāmatas trešdaļa atgādina dienasgrāmatu. To pirmajā personā raksta kāds jauns students, kurš nesen pievienojies viscerālo reālistu dzejnieku kustībai. Viscerālie reālisti ir revolucionāra dzejnieku kustība septiņdesmitajos, kuras pirmsākumi meklējami iepriekšējā gadsimta divdesmitajos gados. Viscerālistu darbības virziens un mērķi ir grūti definējami, principā katram grupas dalībniekam tie mēdz būt pat krasi atšķirīgi. Ar šo kustību plašāk iepazīties iespējams visas grāmatas garumā. Šī pirmā grāmatas daļa aizņem vairāk nekā simts lappuses, darbība notiek divu mēnešu garumā, bet cik daudz notikumu šajā laikā risinās! Bohēma, uzdzīve un tam visam pa vidu- dzeja.

Pēc 134. lappuses grāmatas iepriekš radītā noskaņa šķiet kā ar nazi nogriezta, sākas nākamā daļa. Sākumā šķiet, ka otrā nodaļa aizsāk pavisam jaunu grāmatu. Lasot tālāk, kļūst skaidrs, ka otrajā grāmatas daļā lasītājs tiek iepazīstināts ar dažādu cilvēku stāstiem par diviem viscerālo reālistu līderiem- Arturo Belano un Ulisu Limu. Šī ir grāmatas visgarākā un vispiesātinātākā daļa. Varoņi, kas kavējas atmiņās par šiem diviem dzejniekiem, ir tik dažādi, gan viņu stāsti, gan raksturi, gan dzīvesvietas ir tik atšķirīgas, bet stāstījums kopumā ir diezgan vienots. Bolanjo veiksmīgi katram tēlam ir izveidojis savu raksturu, padarot katru varoni par spēcīgu personību. Jāpiebilst, ka autors neko uz paplātes nepasniedz, lasītājam ir jālasa, jādomā, jāsavij kopā visi pavedieni.

Trešā grāmatas daļa ir kā atgriezeniskā saite uz grāmatas sākumu. Arī šīs daļas galvenais varonis ir students, jaunais dzejnieks, ar kuru lasītājs ir iepazinies pirmajā daļā. Viņš kopā ar domubiedriem meklē kādu sievieti, kas tiek uzskatīta par viscerālā reālisma aizsācēju. Šeit tad arī parādās tas iepriekš piesauktais detektīva žanrs.

Nodefinēt, kādā plauktiņā šis darbs liekams, nav viegli, bet pavisam noteikti šis ir kvalitatīvs un lasīšanas vērts darbs. Dzeja un literatūra kā svarīgākā dzīves sastāvdaļa. Dzeja kā revolūcijas forma. Grāmata kā puzle, kā mozaīka, kuras gabaliņus kopā man vēl neizdodas savietot. Katrs lasītājs šeit atradīs savu stāstu.

Vērtējums- 9/10

 

 

One comment

  1. Manuprāt laba lasāmviela.

Komentēt rakstu

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s